"Sestdienas vakarā parādījās ziņas par to, ka pašpasludinātais "spēcīgais vadītājs" Aldis Gobzems ir kārtējo reizi kaut kur dziļāk ierāvis asti – vai ko nu tur – un izdomājis atkal jaunu plānu, nu jau ar burtu "C" apzīmējamu," portālā pietiek.com raksta žurnālists un publicists Lato Lapsa.


"Varētu, protams, atvēlēt kādu brītiņu gan tam, lai žēlīgi pasmietos par „harizmāta” kārtējo, nu jau atklāti izmisīgo soli, gan tam, lai pazīlētu, cik vēl plānus nabags spēs sacerēt līdz pirmdienai.

Taču tā būtu pilnīgi bezjēdzīga laika ķērnāšana. Mandomāt, pāri visiem šādiem izvērtējumiem un analīzēm ir viens galvenais iemesls, kāpēc šim aptaisījušamies pāvam nespīd pilnīgi un absolūti nekas," spriež Lapsa.

"Ir tāds vecs sakāmvārds ar pietiekami lielu patiesīguma daļu tajā – ka nekad nekļūs bagāts tas, kurš sapņo tikai un vienīgi par bagātību un ne par ko citu.

Ņemot vērā savas virspusējās un paviršās vēstures un dzīves zināšanas, es atļaušos apgalvot, ka pasaulē ārkārtīgi reti pie politiskās varas nonāk cilvēki, kuriem vēlme pēc varas nav papildināta ar kaut jel kādām, vienalga, prātīgām vai murgainām idejām par to, ko viņi ar šo varu iesāks un ko aplaimos. Idejām, kurām viņi patiešām tic un no kurām nav gatavi atteikties, lai cik slimas tās arī reizēm būtu.

Paskatieties uzmanīgāk vēsturē – ja neskaitām tos, kuriem politiskā vara ir tikusi vienkārši iemesta rokās, visiem pārējiem, kuri šo varu ieguvuši niknos un ilgstošos cīniņos, vienmēr ir bijušas kaut kādas pārliecības, kaut kādas vēlmes kaut ko sasniegt un kaut ko izdarīt, pat kaut kādi ideāli, lai cik murgaini tie arī mums nešķistu.

Pat uzmanīgāk paraugoties uz divdesmitā gadsimta lielajiem diktatoriem (lai viņi man piedod par pieminēšanu salīdzinājumā ar mūsu sīkpirdi – „harizmātu”), masu slepkavām utt. un ielūkojoties viņu biogrāfijās, nevar nepamanīt – viņiem visiem līdz brīdim, kad visu pārējo pārmāca nepieciešamība iegūto varu noturēt, ir bijušas kaut kādas pārliecības, vienalga, racionālas vai slimīgas.

Viņi pēc politiskās varas kāroja nevis tikai un vienīgi pašas varas dēļ, bet tāpēc, lai ar tās palīdzību kaut ko izdarītu. Bieži vien kaut ko nejēdzīgu vai briesmīgu, bet tās jau ir detaļas.

Turpretī, ja mēs palūkojamies uz mūsu pašpasludināto „harizmātu”, tad nevar nepamanīt vienu būtisku defektu. Nav ne mazāko šaubu, ka Alda Gobzema gadījumā ne no kādām pārliecībām nav ne smakas, par ideāliem vai principiem nemaz nerunājot.

Te mums ir cilvēks, kas politisko varu un amatu grib tikai un vienkārši pašas varas un amata dēļ, līdz ar ko bez mazākajām problēmām ir gatavs atteikties no jebkura iepriekšējā politiskā solījuma, vajadzības gadījumā pie tā slideni atgriezties – un tad atteikties vēlreiz.

Pirms mēneša par to vēl varēja šaubīties. Taču pēdējās pāris nedēļās šis personāžs, kas liek domāt par pērtiķi no labi zināmās fabulas, mūsu acu priekšā ir palmā uzkāpis pietiekami augstu, lai tā sarkanais dibens būtu bijis aplūkojams visos rakursos un vissmalkākajās detaļās.

„Politiskā nepieciešamība” Aldim Gobzemam ir likusi uzskatāmi un pārliecinoši – droši vien pietiekami pārliecinoši pat lielākajai daļai viņa politisko grūpiju – demonstrēt, ka jebkādi politiskie solījumi un apņemšanās viņa izpildījumā nav pat tā papīra vērti, uz kura tie uzrakstīti.

„Harizmāts” ir uzskatāmi apliecinājis, ka tik ļoti kārotā amata un varas dēļ viņš ir gatavs sapāroties ar jebko un jebkādā kombinācijā, jebkuram piesolīt jebko, lai jau pēc pāris dienām no solītā atteiktos, un mēģināt ielīst jebkurā atverē ar vai bez vazelīna, lai, pēc pāris dienām saprotot, ka aiz muguras neviens cits nelien, atkal izlīstu dienas gaismā un, pat neielīdis dušā, mēģinātu apkampties ar kādu citu.

Tas nevar strādāt – un, kā redzams, arī nestrādā. Ne jau tāpēc, ka Latvijas politiskā vide būtu tik smalka vieta, kurā šādi melkuļi neiederētos. Un arī ne tāpēc, ka, pieļauju, no šādas smirdoņas degunu var sākt viebt pat dieviņš, kas it kā reizēm pieskatot pasaulē notiekošo.

Gluži vienkārši – ja Aldis Gobzems ir pierādījis vienu lietu, tad tā ir: mazākās nepieciešamības gadījumā šī radība samelos ikvienam, pārkāps jebkuru solījumu un nodos ikvienu partneri, lai ko viņam būtu zvērējis dienu iepriekš. Un tas nevar strādāt pat Latvijas politikā. Domājams, „harizmāta” priekšnesumi ir bijuši pietiekami pārliecinoši, lai pat „politiskie partneri” nonāktu pie stingras pārliecības – lai labāk viss iepriekš aprakstītais ir Alda Gobzema sievas, bet ne viņu un visas valsts problēma."

pietiek.com